„Es neuzskatu, ka latviešu valoda sastāv tikai no gramatikas”: vidusskolēnu valodas lietpratība un attieksme pret latviešu valodas mācīšanos

Raksta pamatā ir divu pētījumu dati: par latviešu valodas prasmes līmeni, beidzot vidusskolu, (2018) un par skolēnu attieksmi pret latviešu valodas mācīšanu un mācīšanos (2018–2020). Datu interpretācijā ir izmantota valodas lietpratības teorija (Hulstijn 2015), proti, par to veidojošajiem komponentiem: pamata un augstāko jeb paplašināto valodas kognīciju. Pētījumā izmantotas arī teorētiskās atziņas par argumentēto rakstīšanu un galvenajām pazīmēm, kas liecina par augstā līmenī uzrakstītu darbu. Skolēnu teksti rakstā vairāk ir analizēti no viņu izvēlētā pārspriedumu temata izpratnes aspekta, prasmes argumentēti paust savu viedokli un leksiskās sarežģītības aspekta. Pārspriedums ir skolēnu sniegums, ko viņi latviešu valodā un citos mācību priekšmetos ir apguvuši 12 skolas gadu laikā bilingvālajās mazākumtautību skolās un skolās ar latviešu mācībvalodu. Pētījuma dati rāda, ka bez tradicionālajām interpunkcijas kļūdām (divdabja teicienu un citu savrupinājumu, salikta teikuma daļu atdalīšanas ar komatiem) skolēnu darbos ir vērojams vienveidīgs vārdu krājums, proti, par maz tiek lietoti konkrēti jēdzieni, termini vai retāk sastopami vārdi. Pārspriedumos nav pietiekami precīzi un izvērsti raksturotas parādības, notikumi, cilvēki, un tas ir saistīts gan ar faktu nezināšanu, gan arī ar nepietiekamu vārdu krājumu. Pētījumā par attieksmi pret latviešu valodas mācību procesu atklājas iespējamie iemesli, kas ietekmē skolēnu latviešu valodas apguvi un tās rezultātu. Ne tik motivējošas attieksmes pamatā, kā to atklāj skolēni, ir viņu grūtības saprast skolotāja latviešu valodas gramatikas un citu valodas jautājumu skaidrojumu, nepietiekama valodas funkcionālo aspektu iekļaušana mācību saturā, dažkārt arī līdzvērtīgas komunikācijas (starp skolēnu un skolotāju) trūkums.