Suntažu mācītājs Johans Teodors Bērents (1784–1866) un viņa latviešu valoda

Rakstā aplūkota 19. gs. vidus latviešu valoda 1854. gadā iznākušajā un J. T. Bērenta tulkotajā V. O. Horna darbā „Śtahśts par Śapņu ķehniņu un baggatu śkrohderi“ krājumā „Śtahśti pa ſeemas wakkareem śtahśtiti Kraukļu=krohgâ krahśns preekśchâ“. Tulkojuma latviešu valoda ir tipiska 19. gs. vidus rakstu valoda, tajā ir saskatāmas ne tikai Vidzemes valodas īpatnības, bet arī kurzemnieku valoda un 18. un 19. gs. rakstu valodas paradumi. Tulkojuma valoda nav normēta, par to liecina nesakārtota nomenu deklinācija; nesistemātiski lietotas adjektīvu noteiktās un nenoteiktās galotnes, nešķirta īstenības un pavēles izteiksmes dsk. 2. personas forma; prepozīcijas ap, pehz lietotas ar vairākiem vienskaitļa locījumiem; u. c. Tulkojuma latviešu valoda ir izteiksmīga, bagāta sinonīmiem un frazeoloģismiem. Tikai atsevišķos gadījumos jūtami dzimtās vācu valodas atspulgi tas un viens lietojumā.